Ja runa ir par pērtuves pareizās receptes definēšanu, tad es teiktu, ka pareizā recepte neeksistē. Tas, uz ko var tiekties pirts un pērtuvēs plānotājs un būvētājs, ir uzbūvēt to maksimāli pareizāk un pārdomātāk, atbilstoši saviem uzskatiem un izpratnei par pirti. Lielā mērā tas ir gaumes jautājums, taču būtiski un ierobežojoši var būt arī konkrētie apstākļi, ko vispār ir iespējams ieplānot un konkrētajos apstākļos izbūvēt. Viens no labākajiem padomiem, kādu es gribētu iedot tiem, kas plāno savu pirti – pirms ķerties klāt pie būvēšanas, pacensties izbraukāt un pabūt maksimāli daudz dažādās pirtīs un parunāt ar šo piršu saimniekiem. Īpaši uzsverot jautājumu, kas sanāca labi un kas ne tā, kā gribētos un, ja būvētu vēlreiz, tad ko darītu savādāk. Manuprāt, tā ir esence. Tieši šādu pieeju es izvēlējos, strādājot pie šī darba. Es meklēju informāciju gan avotos – grāmatās un internetā, gan apmeklēju dažādas pirtis un intervēju to saimniekus. Kā arī neatsverama un būtiska pieredze ir pirts skolas apmeklējums, kur cilvēks iziet cauri daudziem pirts aspektiem, pielietojumu veidiem utt., un pēc tam jau konkrētāk rodas spēja nodefinēt, kas no tā visa pašam patīk, kas nē, kam ticu, kam nē. Šī darba mērķis ir apkopot būtiskākos jautājumus un padomus, ko ņemt vērā, plānojot savu pērtuvi, lai vēlāk būtu mazāk lietu, ko nožēlot un pārbūvēt. Lai arī kāda būtu cilvēka rocība un idejas, pērtuvei ir raksturīgi pamatelementi – krāsns, akmeņi, lāvas, ventilācija, griesti, sienas, grīda, materiāls. Tālāk apskatīšu katru no šiem elementiem un dalīšos ar uzkrātajām atziņām.
Krāsns
Laba pirts bez labas un pareizi uzstādītas krāsns tajā – kaut kas gandrīz neiedomājams. Kas ir būtiskākais, izvēloties un uzstādot pirtskrāsni? Ja nav vēlme gaidīt vairākas stundas, kad pērtuves telpa būs gatava pirts procedūrai, vai arī bieži ierodas iepriekš negaidīti pirtsmīļi, tad piemērota izvēle ir metāla krāsns. Praksē kā ilgmūžīgākās tiek uzskatītas čuguna krāsnis. Metāla krāsnis parasti ir kompaktas un, katrā ziņā, krietni mazāka izmēra kā klasiskās mūrētās ķieģeļu krāsnis, kas bieži aizņem 15-25% no pērtuves kopējās telpas. Pērtuvi iespējams uzsildīt līdz vēlamajai temperatūrai 40-80 minūtēs. Lai sasniegtu vēlamo temperatūru jāpatērē ievērojami mazāk kurināmā. Pie mīnusiem var pieskaitīt to, ka metāla krāsns, cik ātri uzsilst, tik ātri arī atdziest, kā arī siltums no tās izplatās straujāk un nevienmērīgāk. Tomēr, rūpīgie un prasmīgie pirts būves meistari ir pamanījušies atrisināt šo problēmu – bieži vien, šādas krāsnis apmūrē vai izveido ap tām ķieģeļu krāvumu. Tad metāla krāsnis iegūst acij tīkamāku izskatu un tiek atrisināta problēma ar īpašo siltuma izplatīšanos un karstumietilpību. Ir iespēja apdarei izmantot arī zāģētas ziepjakmens plāksnes – pateicoties to lielajam blīvumam un virsmas platībai, pērtuvē izstaros cilvēka ķermenim ļoti radniecīgu siltumu, bet dēļ salīdzinoši nelielās masas, ātri uzsils, tomēr ātri arī atdzisīs. Protams, arī akmeņu krāvums pilda šo akumulatora funkciju.
Mūsdienās populārākā latviešu pirts krāsns ir tieši metināta metāla krāsns ar akmeņu krāvumu. Krāsns lielumam un akmeņu krāvumam jābūt atbilstošiem telpas kvadratūrai (kubikmetriem). Piemēram, ja telpas tilpums ir 16 kubikmetru, ieteicams izvēlēties krāsni, kuras jauda paredzēta, lai apsildītu telpu ar tilpumu, kas ir lielāka par 16 kubikmetriem, bet akmeņu krāvumam šādā telpā vajadzētu būt vismaz 160 kilogramu smagam, citādi krāsns nespēs piekarsēt telpu. Var padomāt arī par krāsns novietojumu pērtuvē, jo no tā būs atkarīgs peramā noguldīšanas virziens – galva vēsumā, kājas siltumā. Attiecīgi, galvu pēriena brīdī novietojot maksimāli prom no krāsns.
Iepriekš par to nebiju aizdomājies, taču, katram pirtniekam praktizējot, ar laiku var izstrādāties iecienītais pēršanas virziens, respektīvi, pie kura sāna atrodas peramais pēriena brīdī. Man tā ir kreisā puse. Attiecīgi arī krāsns novietojums pērtuvē man ir tīkamāks, ja krāsns atrodas pa kreisi no lāvas, uz kuras guļ peramais. Ja šis moments ir zināms, tad kāpēc gan to neizmantot, plānojot savu pirtiņu?
Ja tiek izvēlēta krāsns, kas tiek kurināta ārpus pērtuves, tad tā dos siltumu arī blakus telpā. Pirtī nekrāsies malkas skaidas un gruži, neieplūdīs dūmi, kad tiek atvērtas pirts krāsns durvis un netiks dedzināts pērtuves skābeklis. Pirtī tiks ietaupīta vieta, kas būtu jāparedz krāsns durtiņu atvēršanai. Arī kurināmā papildināšana var notikt tad, kad pērtuvē tiek veikta pirts procedūra. Šādā risinājumā krāsns kurtuves tuneli nevajadzētu cieši apmūrēt, bet atstāt spraugu apmēram vienu centimetru tam visapkārt – tas nodrošinās papildus gaisa pieplūdi pērtuvē, tam uzsilstot, un novērsīs nevajadzīgu mijiedarbību starp karstuma ietekmētiem dažādas izplešanās materiāliem. Tāpat ir svarīgi atcerēties, ka, saskaņā ar ugunsdrošības noteikumiem, starp krāsni un degošu materiālu jābūt atkāpei. Ugunsdrošības atkāpe no dūmkanāla (dūmeņa) iekšējās virsmas līdz konstrukcijām 250 mm, līdz degtspējīgām 380 mm.
Krāsns kurtuvē degšanas process patērē ļoti daudz skābekļa, radot iespaidīgu vilkmi, kas ietekmē gaisa plūsmu telpā un visā ēkā. Nepietiekošas svaigā gaisa pieplūdes no ārienes gadījumā, pilnībā apstājas gaisa plūsma vēdināšanas sistēmā, jo kurtuves jauda „apēd” resursus, paņemot, pirmkārt, degšanai nepieciešamo, un tas nav maz. Degšanas procesam nepieciešamā gaisa patēriņš apkures ierīcē nedrīkst būtiski ietekmēt ventilācijas sistēmu darbību. Ja ventilācijas sistēma ir izbūvēta nepietiekama un kurināšana notiek tieši no pērtuves, pastāv risks, ka krāsns apēdīs visu pieplūdes skābekli un pērtuvē būs grūti elpot. Manuprāt, tas ir ļoti būtisks arguments, lai izvēlētos krāsni ar kurināšanu ārpus pērtuves. Svaigs un patīkams gaiss pērtuvē ir viens no labas pēršanās priekšnosacījumiem.
Ja apkures ierīce patērē daudz gaisa, tās padevi projektē atsevišķi. Atcerēsimies, ka, bez pietiekoša skābekļa daudzuma, koksne nedegs, un pirtiņu būs grūti izkurināt.
Praksē ir redzētas arī pirts krāsnis, kur kurināšana notiek pilnībā no ārpuses, taču šāds risinājums ir apgrūtinošs no kurināšanas aspekta. Ziemā, nokrišņos tas vienkārši būs nepatīkami.
Prakstiska ideja ir izvēlēties pirts krāsni ar stikla durvīm, jo tad krāsns nav visu laiku jāvirina, lai redzētu malkas, ogļu stāvokli un nepieciešamību piemest malciņu. Krāsns stikla durvis pērtuves iekšpusē dod arī romantisku noskaņu. Kuram gan nepatīk skatīties nomierinošās uguns liesmās. Skatīties uz dzīvu uguni ir enerģētiski ļoti patīkami. Attiecīgi šeit piedāvāju ideju ierīkot divas stikla durvis – viena vērsta uz pērtuvi, iekšpusē, otra – caur tuneli uz blakus telpu, no kurienes notiek kurināšana. Netipisks, taču interesants un realizējams risinājums.
Mūrēta ķieģeļu pirtskrāsns patiks mīksta un samtaina karstuma piekritējiem, lielām ģimenēm, vai arī pirtniekiem ar “lielu jaudu”. Būs jāizbūvē spēcīgs “spilvens” zem tādas mūra krāsns, jo šādas konstrukcijas svars kopā ar iespaidīgu akmeņu daudzumu ir aptuveni 2,5 līdz 3,5 tonnas. Ievērojams ir arī nepieciešamais kurināmā daudzums un ne mazāka pacietība, jo šāda krāsns pienācīgi uzsildīs pērtuves telpu ne mazāk kā 4 – 5 stundās. Bet rezultāts apbalvo pilnībā. Jebkurai pirts krāsnij ir jāparedz stabils pamats, jo krāsnij ir būtisks svars kopā ar akmeņiem.
Daudzi būvētāji atstāj neizolētu metāla skursteņa posmu pērtuves telpā, iegūstot papildu sildvirsmu telpas gaisa uzkarsēšanai. Ideja šķiet loģiska, taču tā nav laba doma. Pati par sevi atklāta metāla caurule izstaros „skarbu” karstumu un būtisks mīnuss šādam „sildķermenim” ir tas, ka, uzmetot garu, uz sakarsētā metāla nokļuvušie ūdens pilieni ļoti strauji iztvaiko, radot nepatīkamu aromātu un veidojot „smago gaisu”, kas bieži ir iemesls galvassāpēm pēc pirts apmeklējuma. Pēršnās brīdī slotiņas mēdz šļakstīties, un tas var notikt arī netīšām. Vislabāk ap metāla cauruli veidot ķieģeļu vai akmeņu apvalku, atstājot gaisa spraugas, caur kurām siltais gaiss nokļūs telpā, radot papildu siltumu, bet, tajā pašā laikā, nodrošinot ūdens pilienu nenokļūšanu tieši uz nokaitētā metāla. Fundamentāli no šīs problēmas var izvairīties, metāla skursteni neatstājot atklātu vispār, un jau pamatā veidot to kā iemūrētu konstrukciju.
Gara vieglums vai smagums tiek noteikts ar tvaika dispersiju, tas ir, ar gaisā esošo ūdens pilienu lielumu. Jo mazāki ūdens pilieni, jo vieglāk elpot. Tvaiks, kas sastāv no lielām ūdens pilēm – smags tvaiks ir kaitīgs cilvēka veselībai un ir grūti izturams. Tāda tipa tvaiks rodas, piemēram, slēgtā virtuvē, kad ir aizmirsta tējkanna un ūdens no tās iztvaiko. Vārdu sakot, laba akmeņkrāsns dod iespēju iegūt tvaiku ar maksimālu dispersiju, tas ir, iegūt vieglo garu, kura sasniegšana ir pilnvērtīgas pirts priekšnosacījums. Attiecīgi uz metāla krāsns mēs veidosim pietiekami biezu akmeņu krāvumu, lai, metot garu, ūdens netiek līdz metālam, par to ir vērts piedomāt.
Ja ir iespēja tikt pie cilvēka, rīkstnieka, kas tiešām māk un spēj noteikt āderes, tad pēc senām pārbaudītām tradīcijām, ir ieteicams pirts krāsni būvēt uguns āderu krustpunktā, jo šādā vietā skurstenim būs labāka vilkme, krāsns labi kursies un dos pērtuvē labu siltumu, būs patīkams gars. Kā arī ir ieteicams pirts krāsni novietot precīzi vērstu uz ģeogrāfiskajām asīm AR vai ZD jebkurā nepieciešamā virzienā, bet ne pa vidu.
Akmeņi
Kuri akmeņi der pirtij? Gan dabā atrodamie, gan pirts veikalā nopērkamie. Ja pirts krāsns ir pirts sirds, tad krāsns sirds ir akmens krāvums pirts krāsnī. Vērtīgākie pirts krāsnij ir tumšā granīta akmeņi, mūsu pelēkais laukakmens, kas nav bijuši ilgstošā saskarē ar atmosfēru un pakļauti salam – tas ir, temperatūras svārstībām. Saluši akmeņi ir neizturīgāki, drīzāk var sākt plaisāt. Tos var sameklēt upju gultnēs, svaigi raktos karjeros, jūras piekrastes ūdeņos, kur zeme nesasalst. Šādi akmeņi parasti ir blīvāki, smagāki un tumšākas krāsas nekā pārējie akmeņi. Tiem ir jābūt gludiem un bez asām šķautnēm. Ir vairāki paņēmieni, kā izvēlēties akmeņus pirts krāsnij.
Labākie pirts akmeņi ir tie, uz kuriem no rītiem visilgāk turas rasa. Tos var pārbaudīt pa dienu, ļaujot tiem sildīties saulītē. Vakarā, kad saule riet, katrs akmens jāpatausta. Tas akmens, kurš siltāks, protams, ir īstais pirts akmens, jo ilgāk tur siltumu. Kurš nav tik silts – neder.
Katram akmenim, ko jūs esat atlasījuši, uzsitiet ar nelielu veserīti. Ja akmenī būs plaisa, tas skanēs dobji, šādi akmeņi neder. Cits paņēmiens ir, ka akmeņus, kuri atlasīti pirts krāsnij, tiek ielikti vispirms ugunskurā, kur tos sakarsē, kamēr tie iegūst aveņu nokrāsu. Vēl viens veids, kā noskaidrot akmeņu derīgumu pirts krāsnij, ir tos pārbaudīt ar svārstiņu vai rokām, taču to var paveikt cilvēki, kam uz to ir spējas. Gludus un apaļīgus akmeņus, uz kuriem ilgi turas rasa un kas ilgāk glabā saules siltumu, kuriem nav dažādu ieslēgumu dzīslu, kas karstuma un ūdens iedarbībā neplaisā un neizdala kaitīgos izgarojumus, dēvē arī par “dzīvajiem” akmeņiem. Šos dzīvos akmeņus jāpatur kopā uz zemes, bet atsevišķi citu no cita, lai tie savā starpā pierod viens pie otra. Šādā veidā atlasīti akmeņi pirts krāsnij būs liels pluss, par ko varēs pārliecināties tad, kad pirtiņa sāks darboties. Apakšējā kārtā ir jāliek lielāki akmeņi, bet pakāpeniski uz augšu mazāki.
Bazalts ir lieliski piemērots pirtij, satur vairāk par pusi laukšpata, mazāk par piektdaļu kvarca un diezgan daudz arī dzelzs, tāpēc pie tā turas magnēts. Ciets, vulkāniskas izcelsmes akmens, nācis no dziļākiem zemes slāņiem nekā granīts, tāpēc to var retāk atrast. No bazalta mēdza izgatavot dzirnakmeņus.
Aveņsārtais kvarcīts ir radies, pārveidojoties senajām kvarca smiltīm. Tāpēc tā struktūra ir vienveidīgāka, karsējot tas papalašinās vienmērīgāk un ir izturīgāks nekā granīts. Tas ir ļoti blīvs, tam piemīt zema siltuma vadāmība, līdz ar to liela siltuma atdeve.
Žadeīts ir viens no populārākajiem, bet arī viens no dārgākajiem pirts akmeņiem. Mūsdienās tas ir reti sastopams – Krievijā atrodams tikai dažās vietās. Žadeītam piedēvē dziednieciskas un pat mistiskas īpašības – tas līdzsvarojot arteriālo asinsspietdienu, uzlabojot asinssastāvu, vīriešiem stiprinot potenci, dziedējot nieres un urīnizvadkanālus, palīdzot atgūt fizisko spēku. Izturīgs akmens, kas nebaidās no pēkšņām temperatūras izmaiņām un kalpo ilgāk nekā granīts vai bazalts, apmēram 20 gadus. Nederēs krāsnīs ar tiešo uguns saskari.
Pie pirtij nederīgiem akmeņiem var pieskaitīt smilšakmeni, kaļķakmeni, ģipšakmeni un citus līdzīgus, jo temperatūras un ūdens iedarbības dēļ tie sabirst.
Pirts akmeņi ik pa laikam ir jāmazgā – vismaz reizi gadā vai pusgadā, ja pirti kurina biežāk. Akmeņu mazgāšanai, tāpat kā pirts traukiem, nedrīkst izmantot nekādu ķīmiju, jo atliekas no tās nokļūs pirts garā, un pirts vairs nebūs ne dabiska, ne veselīga. Akmeņus noberž ar citronskābi un sodu, kārtīgi noskalo un iznes saulītē nožāvēties un uzlādēties ar saules enerģiju. Kad akmeņi salikti atpakaļ, pirmoreiz pirti izkurinām tāpat vien – lai akmeņi atkal atceras, kas tiem jādara un pērties ejam nākamajā reizē.
Pirts akmeņi ir jāmaina, jo tie karstuma un mitruma iedarbībā ar laiku var sadēdēt un sadrupt. Pelēkais granīts ir diezgan neizturīgs. Ja pirti kurina reizi nedēļā, tad jau pēc pāris gadiem vajadzēs jaunus akmeņus. Vecajiem, savu laiku atstrādājošiem, jādodas atpūsties.
Praksē ir redzēti interesanti risinājumi, kur zem krāsns un akmeņu krāvuma tiek izbūvēta ventilācija, kas ar reostata ventilatora palīdzību pievada gaisu un tādējādi panāk nepārtrauktu siltā gaisa pieplūdi telpā. Šāds risinājums ir ērts pirtniekam, lai nebūtu jānovēršas no peramā un procedūra būtu maksimāli nepārtraukta.
Ir svarīgi atcerēties, ka pirts garu metam tikai izmantojot tīru ūdeni. Lai vai kā gribētos – nevajag garu mest izmantojot slotas. Pirmkārt, slotas veido organizkos izdalījumus “tējiņu”, kas uzdeg gan uz akmeņiem, gan krāsns un šī sistēma biežāk būs jākopj, kā arī nobirusi lapa laika gaitā nokļūs līdz metālam, piedegs, dūmos un bojās patīkamo pirts gaisu. Tādēļ gara trauks ir pareizā atbilde gara mešanai un akmeņi būs vienmēr tīri.
Pērkot labus akmeņus veikalā, var izrādīties, ka akmeņi izmaksās vairāk nekā krāsns.
Ventilācija
Pašas galvenās problēmas, no kurām nepieciešams izvairīties, izbūvējot ventilācijas sistēmu, ir skābekļa trūkums un caurvējš. Pareiza ventilācija palīdzēs padarīt pirts apmeklējumu par īstu prieku dvēselei un ķermenim.
Ierīkojot ventilācijas sistēmu pirtī, ir svarīgi atcerēties, ka katra pirts un katra krāsns ir ar savu unikālu “raksturu”. Tāpēc, universālu recepšu ventilācijā vienkārši nevar būt. Viss ir jāpārbauda un jāpielāgo individuāli, ievērojot vien svarīgos pamatnosacījumus, bez kuriem pūles ir veltīgas.
Parasti pārtuves tiek pamatīgi nosiltinātas, lai aukstais gaiss netiktu klāt, tāpēc ir grūti īstenot dabisku vēdināšanu. Tā kā pērtuvē ir paaugstināts mitruma daudzums, kas var bojāt koka detaļas, tajā jābūt labai ventilācijai. Tā nepieciešama, lai varētu nodrošināt labu gaisa apmaiņu pēršanās procesā un pēc pēršanās izvadītu mitrumu. Ja nav pareizi uztaisīta ventilācija, jau pavisam drīz parādīsies pelējums.
Gaisa dabsikā cirkulācija ir ļoti svarīga, tā rada patīkamu atmosfēru un komforta sajūtu. Gaisa pieplūdes regulēšanai sienās jāparedz vēdināšanas atveres ar aizbīdņiem. Skursteni mūrējot, ieteicams pie viena iemūrēt tajā ventilācijas šahtu. Vēdināšanas atveres izvietot tā, lai viena atrastos 300 mm no grīdas blakus krāsnij, bet otra pretējā sienā pa diagonāli 300 mm no griestiem. Ventilāciju var izvadīt caur sienu pie griestiem un uz āru. Labākais variants ir, ja ventilācijai ir izbūvēti speciāli kanāli skurstenī paralēli dūmejām, kurās iespējams nodrošināt atbilstošu vilkmi, kas nodrošina ventilācijas sistēmas pilnvērtīgu darbību. Atšķirībā no ventilācijas ejām caur sienu, ventilācija, kas izbūvēta ar izeju uz jumtu, nodrošina, ka šajā gadījumā kondensāts nenotecēs pa sienu.
Visefektīgākais variants, ja gaisa pieplūdes atvere atrodas grīdā zem pirts krāsns un caur to tiek pievadīts āra gaiss pa ventilācijas cauruli DN100 (ø100mm), dabīgās ventilācijas gadījumā DN125 (ø125mm). Tādējādi svaigais gaiss pērtuvē pieplūdīs no āra, bet atsevišķos gadījumos no pirts priekštelpas, kas nebūt nav labākais risinājums, no kura ieteicams izvairīties, jo pirts ēka ir vienots veselums, tādēļ nevaram no vienas telpas gaisu paņemt, lai otrā iepildītu. Pirts ēkas telpu ventilācijas sistēma jārisina kompleksi vai katru telpu atsevišķi, ņemot svaigo gaisu no āra un lieko izvadot ārpus ēkas.
Svaigais gaiss, plūstot garām krāsnij, sasilst un ceļas uz augšu, bet izlietotais gaiss izplūst pa augšējo ventilācijas atveri, tādējādi pērtuvē ir viegli elpot un ir patīkami uzturēties. Ventilācijas lūku šķērsgriezuma laukums jārēķina 24 cm2 uz 1 m3 pērtuves telpas tilpuma.
Ventilācija nodrošināšana vienmērīgu gaisa plūsmu sajaukšanos pērtuves telpā. Aukstais gaiss ieplūst apkures ierīces apakšējā zonā, plūstot caur krāsni vai telpas daļu ap krāsni, tas sasilst un ceļas uz augšu pie griestiem. Vienotas ventilācijas sistēmas gaisa izejas atveri ierīko pa diagonāli no krāsns pretējā telpas stūrī. Atveres kā minimums ir divas, viena pie grīdas, otra pie griestiem. Labākajā risinājumā ieteicamas trīs lūkas – vēl viena pa vidu šīm abām ar atvērumu zem augšējās lāvas, kas ļauj pilnā apmērā saglabāt tvaiku tuvāk griestiem „tvaika kabatā”.
Interesants risinājums ir izbūvēt ventilācijas atplūdes lūku aiz sienu apdares dēļiem un pie zemes atstāt neiazvērtu, atvērtu spraugu starp sienu un dēli. Attiecīgi latojums tiek veidots tā, lai gaiss varētu brīvi cirkulēt visos virzienos. Šādā risinājumā gaisam būs iespējai cirkulēt arī aiz sienas dēlīšiem un novērst sēnīšu veidošanos aiz dēļu apdares.
Visu lūku atvērumiem jābūt regulējamiem – pēc vajadzības atveramiem un noslēdzamiem.
Abas (vai visas trīs) atveres savstarpēji savieno un kopējā eja tiek novadīta pamatventilācijas sistēmā vai ventilācijas šahtā ar izeju virs jumta. Šādi ierīkota ventilācija paātrinās pērtuves telpas sasilšanu. Ja netiek ierīkota ventilācija, sakarsētais gaiss koncentrēsies ap krāsni un pērtuves telpas sasilšana būs daudz ilgāka, jo nevienmērīgāk notiks gaisa plūsmu cirkulācija.
Pēršanās procesā ir svarīgi rūpēties, lai peramā galva maksimāli atrastos vēsumā un tiktu dzesēta, piemēram, ar vēsu slotiņu vai sniega palīdzību. Šim nolūkam ir iespējams padomāt arī par inovatīviem ventilācijas risinājumiem paredzot ventilācijas lūku tieši virs peramā galvas. Tādējādi vēsais gaiss kritīs lejup un dzesēs konkrēto vietu. Lai šī ideja strādātu un nepārvērstos par skursteni, ir jābūt attiecīgi vilkmei. Ja to nav iespējams izveidot un izplānot dabiski, tad kā risinājums ir iebūvēts reostata ventilators, ko var pieregulēt pēc vajadzības un panākt vēlamo efektu.
Vēl varētu būt versija padomāt par pārvietojamu ventilācijas šahtu vai trubu risinājumu, lai auksto gaisu novadītu precīzi uz galvas. Praksē ir redzēti arī ļoti inovatīvi risinājumi, kad peramajā lāvā izveido sejas atveri līdzīgi kā masāžas galdā, un no apakšas tiek pievadīta truba ar reostata ventilatoru, kas pieregulējot labi dzesē seju. Sistēmu var papildināt arī ar aromterapijas elementiem, novietojot uz sietiņa dažādus smaržīgus augus utt. Tādējādi atrisinās moments, ka, guļot uz vēdera, paramais galvu novieto vai nu uz viena vai otra vaiga un tas reizēm ir neērti. Seju novietot lāvas “caurumā” ir ērti, taču padomā arī par maliņu polsterējumu, lai nespiež pieri un gulēšana ir relaksēta un patīkama.
Kad visi šie nosacījumi izpildīti, pirts procedūras sniegs tieši to efektu, kurām tās ir paredzētas. Pamatīga telpas ventilācija pērtuvē ar strauju izžāvēšanu, kas ir ļoti svarīgi koka daļām, ļaus izvairīties no nevajadzīgām problēmām, ko var radīt pelējuma sēnītes parādīšanās.
Pēc pēršanās, atver ventilācijas aizbīdņus un logu pilnībā, kā arī dūmvada noslēgu. Ziemā telpas vēdināšanai var veltīt ap divām stundām, vasarā parasti ventilācijas atveres tur atvērtas visu laiku, līdz nākošajai krāsns kurināšana reizei.
Sen izplatījies mīts, ka jāatstāj sprauga gaisa pieplūdei zem pērtuves durvīm. Tas ir lieki, jo pareizi izveidotai ventilācijas sistēmai papildu nekontrolējamā gaisa padeve nav nepieciešama. Šobrīd visbiežāk pirtīs uzstādāmās rūdītā stikla durvis nav pakļautas mitruma ietekmes deformācijām, tādēļ tās iespējams uzstādīt samērā blīvi noslēdzošas, tātad nerada lieku gaisa cirkulāciju pērtuvē.
Daļēji notiek gaisa apmaiņa, kad durvis tiek atvērtas, tad notiek tā sauktā „zalves” vēdināšana, kura var tikt realizēta nepieciešamības gadījumā, veicot īpašas kontrastprocedūras, ja pērtuves telpā ir logs, kas arī ir būtisks nosacījums kvalitatīvai pirts izmantošanai un pozitīvu emociju iegūšanai.
Nekādā gadījumā nedrīkst izveidot gaisa pieplūdes atveres vienā līmenī ar atplūdi vai arī griestu līmenī. Tad aukstā un karstā gaisa plūsmas nevarēs jaukties vienmērīgi, bet pati pērtuve sakarsīs ļoti lēni. Tādā pērtuvē izjutīsiet diskomfortu un būs grūti elpot.
Telpas izmērs un lāvas
Pirts galvenā telpa ir pērtuve, bez kuras pirts nebūtu pirts. Tai ir jābūt ērtai, praktiskai un pārdomāti iekārtotai no augšas līdz apakšai. Pērtuves ideālais apjoms ir 3,0-3,5m garumā x 2,0-3,0m platumā x 2,2-2,5m augstumā. Attiecīgi veidojot telpas tilpumu no 13,8 līdz 26 kubikmetriem. Subjektīvi pēc sajūtām es gribētu definēt šādi:
< 8 m3 = ļoti maza pirts, grūti pērties;
9 – 13 m3 = maza, pašaura pirts, individuālai lietošanai, 2-4 cilvēki, per vienu;
14 – 22 m3 = optimāla, ērta pērējam, ērti satilps arī 6 cilvēki, vienlaicīgi var būt iespēja pērt divus vai divatā (četrrocīgi);
> 23 m3 = liela pirts, ērta pērējam, ērti satilps 6+ cilvēki, vienlaicīgi var pērties vairāki. Biežāk tās būs komerciāla rakstura pirtis.
Pārāk mazā pirtī nepietiks vietas, lai ērti satilptu cilvēki un pērējam var nebūt ērti strādāt. Taču, jo mazāka pērtuve, jo vieglāk tajā uzturēt vajadzīgo temperatūru, kā arī pati būvniecībā būs efektīvāka, jo būs jālieto mazāk siltumietilpīgie materiāli, piem., betons.
Pārāk liela pirts var izrādīties pārāk ilgi kurināma. Un jāņem vērā, ka pirts apmeklējums ne katru reizi būs 6 vai vairāk cilvēku apmeklējums.
Ja pirts procedūru apmeklē pāris, tad parasti, kamēr vienu per, tikmēr otrs atguļās un sildās. Ja ir divi pirtnieki, tad pēršanos var veikt vienlaicīgi. Pārāk mazā pirtīt to nodrošināt nevar.
Pirts iekšējai apdarei ir jāizmanto dabīgā koksne, kuru, pateicoties tās mitrumietilpībai un porainībai, pagaidām nevar aizstāt neviens mākslīgais materiāls. Tieši koks rada pirts neatkārtojamo gaisotni, pamazām izplatot ēterisko aromātu.
Pirts pērtuves telpai nav jābūt pārāk lielai, jo pieaugs ne tikai celtniecības izdevumi, bet radīsies arī nepieciešamība pēc lielākas pirts krāsns, kas patērēs daudz vairāk malkas. Turklāt lielākā telpā temperatūras režīmu ir grūtāk saglabāt vienmērīgu. Neatkarīgi no pērtuves platības, tās vēlamais augstums ir no 2200-2500 mm. Šī cipara galvenā atšķirība būs momentā ir vai nav pirmā pakāpiena lāva. Ja pakāpiena lāvas nav, tad optimālais griestu augstums ir ap 2200mm.
Jebkurā gadījumā šo ciparu ir jāpieskaņo galvenā pērēja – saimnieces vai saimnieka – augumam. Telpas augstumam jābūt pietiekami augstam, lai ar slotiņām nesanāktu visu laiku aizskart griestus pēršanas procesā – tas var būt traucējoši. Attālumam no augšējās lāvas līdz griestiem jābūt tik lielam, lai cilvēkam, sēžot uz tās, virs galvas veidotos 150-180 mm attālums līdz griestiem. Šajā brīvajā vietā virs galvas ar pirts slotu peroties “paņem garu”. Šis attālums mērāms no ģimenes garākā cilvēka auguma – piemēram pie 1860 mm auguma šis attālums no augšējās lāvas līdz griestiem ir 1150 mm liels.
Lāvas pirtī ieteicams novietot divos vai trīs līmeņos. Noteikti lāvu izvietojums ir jāizplāno tā, lai pērējs var pilnā augumā stāvēt blakus peramajam, neliecoties pāri “tukšam” līmenim. Augšējai un otrajai lāvai ieteicams būt vismaz 700mm platai un vismaz 2100 mm garai, lai uz tās var ērti gulēt. Taču pērējam pēršanas process būs daudz ērtāks, ja pēršanas lāva būs vismaz 850mm plata un 3000mm gara. Lielākam cilvēkam uz šauras lāvas var sanākt situācija, ka malējā roka grib krist nost un tā ir jāpietur, un tas laupa relaksējošo pirts sajūtu. Tāpēc labāk augšējo lāvu pērienam ieplānot iespējami platāku – tā var būt arī 1200mm plata, un tas dos daudz vietas pērējam un atvieglos procesu. Pārāk šaura lāva ir tipiska kļūda, ko saimnieki saprot, sākot praktizēt pēršanos.
Svarīgi, lai sēžot uz lāvas, ceļgali nebūtu pārāk augstu, bet gan kājas brīvi karātos. Apakšējai, pakāpiena lāvai būtu jābūt vismaz 300 mm platai, uz kuras var pēc vajadzības sēdēt, pakāpties, novietot dažādus pirtij un pēršanas procedūrām vajadzīgos piederumus. Lāvas nav ieteicams būvēt slēgtas no sāniem kā to mēdz darīt saunās. Tām ir jābūt atvērtām un tādā veidā viegli tīrāmām, lai pēršanās laikā no slotām sakritušās lapas varētu viegli notīrīt, tādējādi novēršot iespēju to trūdēšanai ar visām no tā izrietošajām sekām. Lāvas augstums no zemes un izmēri, kā arī tas, cik pirtī būs plaši vai šauri, svarīgi ir tikai vienam cilvēkam – tam, kurš pērs, jo, ja lāva būs neatbilstošā augstumā, pērējam sāpēs mugura. Tāpēc, pērēji, esiet savtīgi, būvējot savu pirti!
Pirtniekiem, kam patīk pirtī veikt dažādas procedūras, masāžas vai pērt četrrocīgi, lieliska ideja ir “T” veida lāva, kur peramajam var tikt klāt, apstaigāt no visām pusēm. Šāds risinājums gan būs iespējams vidēji lielās un lielās pirtīs (20 – 25m3 telpas). Lāvas var konstruēt viltīgi, inovatīvi transformējamas, lai panāktu vajadzīgo izkārtojumu, vai plānot mobilas. Te ir daudz vietas radošām idejām. Attiecīgi iekārtojot konkrētās dienas pirti, ir iespēja izveidot nepieciešamo lāvu zīmējumu atbilstoši plānotajai procedūrai.
Lāvu konstrukcijas parasti veido no 30-40 mm biezām, 80-100 mm platām ēvelētām koka latām. Praktiska ideja ir grīdu stutēm izvēlēties ozolu, vai veidot tās no metāla ar koka apšuvumu. Enerģētiski spēcīgs risinājums ir stutes veidot no kadiķa koka. Tieši mitrumam pakļautās balsta kājas, kas atrodas saskarē ar grīdu ir pirmais elements, kas bojājas un ir jāmaina. Lāvu dēļus vislabāk izgatavot no apses, melnalkšņa vai liepas koka. Šo koku struktūra ir mīksta poraina, un tiem ir maza siltumvadītspēja. Sevišķi liepu koka lāvas ir maigas un mīkstas kā palagi. Arī iespēja ieraut skabargas ir minimāla. Liepas koksne ir gaiša, viegli iedzeltena, pirtī rada patīkamu, maigu un siltu atmosfēru. Tai ir patīkami pieskarties, pietiekami laba izturība pret sēnīšu bojājumiem un pūšanu, tā pirtī ilgi uztur siltumu. Ekskluzīvi, ja no liepas koka darināta ne tikai lāva, bet arī pērtuves sienas un griesti. Arī melnalksnis ir ļoti labs un der gan pērtuvei, gan lāvai. Savdabīgs un pievilcīgs viegli sarkanīgi brūns tonis ar ļoti interesantu tekstūru, izturīgs pret mitruma iedarbību, ilgmūžīgs. Tā pat kā liepa, tas tik ātri neuzkarst. Tumšākais melnalksnis plankumus labi notušē un pērtuve izskatās tīrāka. Apses koksne ir viegla un mīksta, ar ļoti mazu siltumietilpību, noturīga pret plaisāšanu un deformāciju ūdenī, ļoti izturīga pret pūšanu. Taču apse ir ļoti gaiša, tāpēc drīz vien sāk izskatītes nepievilcīga. Ļoti praktiska un pēdējā laikā moderna, aktuāla ideja ir lāvas izgatavot no termo apses koksnes. Dārgāks, taču krietni ilgmūžīgāks materiāls, kas arvien vairāk gūst popularitāti praktisko pirtnieku vidū. Vislabāk, ja kokam nebūs zaru vietas, jo koksne mitrumā mainās, kā arī zaru vietas ir ļoti blīvas un ātri sakarst. Tapēc labā prakse ir pirts lāvas dēlīšus rūpīgi atlasīt pēc kvalitātes. Lāvas dēļiem ir jābūt gludiem un pietiekami bieziem, lai izturētu cilvēka svaru un nedeformētos. Starp lāvas dēļiem ir rekomendējama 10-12mm atstarpe, lai būtu vieta, kur izkrist lapām un citiem gružiem pēršanās procesā, un būtu ērtāka kopšana. Pārāk šaurā spraugā lapas sasprūdīs un paliks. Pārāk platā spraugā sprūdīs ķermeņa daļas un radīsies diskomforta sajūta, sevišķi guļot uz vēdera.
Pērtuvei noteikti nederēs skujkoki, jo tie ir sveķaini un karstumā sveķi tek pa dēļiem. Izņēmums ir Kanādas sarkanais ciedrs, kas pie mums neaug, bet ir teicams apšuvums pērtuvei. Ļoti izturīgs, maz uzsūc mitrumu, antiseptisks, tā siltumizolācija 12 reizes pārsniedz betona siltumizolējošās spējas. Tajā ir ēteriskās eļļas, kas ir dziednieciskas un labi smaržo. Tas ir arī ļoti attīrošs savā iedarbībā, taču ar ciedru izšūtā pirtī noteikti nedrīkst doties sievietes mātes gaidībās, jo ciedra attīrošā iedarbība var izraisīt spontānā aborta reakciju. Varbūt tas skan biedējoši, taču no otras puses, sievietēm grūtniecībā pirts procedūras vispār nebūtu rekomendējamas un šajā laikā no pirtiņas labāk būtu izvairīties. Vienīgais izņēmums ir tad, ja sieviete arī pirms grūtniecības regulāri iet pirtī un tad to var saudzīgi turpināt darīt. Taču kontrastprocedūras nav rekomendējams jebkurā gadījumā.
Labu koku svarīgi izvēlēties tāpēc, ka dēļi pērtuvē jāatstāj dabiski un dzīvi, neapstrādājot ne ar lineļļu, ne citiem aizsardzības līdzekļiem. Praksē gan ir redzētas pirtis, kur dēļi ir apstrādāti ar eko (pirts) lineļļu, taču lielais mīnuss ir tas, ka šis lineļļas aromāts ir uzreiz pamanāms, ieejot pirtī, un manā skatījumā tas ir traucējoši. Pieļauju, ka tas ir arī gaumes jautājums. Pirts kokus nedrīkst tīrīt ar ķīmiju. Ja koks piesūcies ar ķīmiskiem tīrīšanas līdzekļiem, tie visi nonāks garā. Ja lāva no slotām sakrāsojusies, to var iztīrīt, izmantojot citronskābi ar sodu. Jādarbojas gumijas cimdos, jo maisījums ir kodīgs. Bļodā ielej nedaudz ūdens, ar citronskābi padara to skābu un pieber sodu. Kad uzburbuļo, ar to noberž lāvu un koka traukus, noskalo ar tīru ūdeni.
Vienkāršākais variants nelielā pērtuvē ir viena lāva, tomēr biežāk sastopams risinājums, ka zemāk ir viena lāva kā pakāpiens, kur pirtniekam uzkāpt un augstāk atrodas otra lāva, uz kuras gulēt peramajam. Attālumus starp lāvām rēķina tā, lai pirtnieks, uzkāpjot uz pirmā pakāpiena, var brīvi ar taisnām rokām atspiesties pret peramo lāvu. Uz šī pakāpiena pirtnieks stāv, kad per uz lāvas guļošo. Papildu moments šim pakāpienam ir tas, ka pirtnieka pēdas neatrodas grīdas aukstumā un ir daudz patīkamāk staigāt pa pakāpienu pēriena brīdī nevis pa grīdu. Pakāpiens jātaisa vismaz pirtnieka pēdas platumā, bet, ja vietas nepietiek, tad ar iebīdi zem lāvas vismaz viena dēļa platumā. Tas ir svarīgi tādēļ, ka, pārvietojoties pa šauru un mitru lāvu, pirtniekam var paslīdēt kāja, kas var beigties ar smagām traumām.
Ja izvēlas būvēt trīs līmeņu lāvas, tad attālumam būtu jābūt 400-450 mm, lai viegli būtu kāpelēt un sēdēt, kā arī, lai pērt ir parocīgi. Stacionārs 3 pakāpienu lāvu risinājums parasti ir sastopams saunās. Inovatīvs risinājums ir būvēt vidējo lāvu izbīdāmu, lai pēriena brīdī to var iebīdīt iekšā un nebūtu jāliecas tai pāri. Latas pieskrūvē ar galvanizētām skrūvēm, tās iegremdējot 5-7 mm dziļi koksnē. Vislabākais risinājums ir tad, ja ir iespējams pieskrūvēt latas no apakšas. Ir nācies novērot retus gadījumus, kad skrūvju galvas netiek ieskrūvētas pietiekoši dziļi, karstumā tās uzkarst un dedzina ādu pieskāriena brīdī – tas ir ļoti nepatīkami. Tāpēc manā skatījumā vislielākais meistarstiķis ir uzbūvēt visu tā, ka nav redzama neviena skrūve. Parasti problēmas rodas pirts tīrīšanas laikā pēc dažādu procedūru veikšanas – pēršanās ar dažādām slotām, zāļu paklāju izmantošanas, ieziešanās ar dziednieciskiem līdzekļiem, kā arī vecās ādas atdalīšanos, kas ir neizbēgams process visā šajā darbībā. Ir pirts saimnieki, kuriem tas gauži nepatīk, un tie pat aizliedz pirtīs kaut ko tādu darīt. Tomēr zemlāvu tīrīšanas jautājumam ir vērts pievērst uzmanību plānojot. Ir vairāki iespējamie varianti kā šo jautājumu risināt. Jo mazāk būs vertikālās stutes, kas atbalstās uz grīdas, jo vieglāka būs tīrīšana. Tāpēc laba doma ir nesošo lāvu konstrukciju maksimāli veidot tā, lai stutes būtu vien dažas. Ļoti gaumīgs un estētiski skaists risinājums ir, ja visi lāvu stiprinājumi atrodas pie sienām un uz zemes nekā nav. No slaucīšanas viedokļa tas ir visērtākais variants, jo viegli piekļūt visiem kaktiem un nav sarežģītu vietu, kur lapām aizslēpties. Tas, protams, prasa papildu pūles, stabilas sienas un īpaši pārdomātus stiprinājums. Vēl ir risinājums, ka pirms lāvu būvniecības, zem augšējās lāvas nobetonē slīpu grīdu, kuras starpslānī ievietota siltumizolācija, piemēram, putoplasta plāksnes, kā arī betona augšējo slāni veido ūdens necaurlaidīgu. Šādi izveidotu zemlāvas telpu pēc pirts lietošanas ir viegli ar ūdens strūklu izskalot. Laba doma ir izveidot slīpas renītes no sāniem uz centru, lai skalojamais ūdens netecētu gar pirts sienu malām, bet ievirzās vairāk uz centru.
Ja pirts saimniekam šobrīd nav dedzīgas intereses par pirtīm, ļoti svarīgi, pirti ceļot un iekārtojot, visu izdarīt pareizi, lai arī ilgtermiņā pirts funkcionētu atbilstoši savai pamatnozīmei – lai tur var pērt un pērties. Ja pārāk šauru lāvu vēl var pārbūvēt platāku, tad pārvietot sienu vai pacelt griestus ir daudz grūtāk.
Pirts durvis ir praktiski veidot no stikla vai ar stikla lodziņu, lai redzētu, vai pirts ir aizņemta un nebūtu lieki jāvirina durvis. Tām jāveras uz āru, durvju rokturiem jābūt no koka.
Sienas – griesti
Pirts pērtuves sienas un griestus veido no lapu koka – apses, liepas, melnalkšņa vai baltalkšņa. Ieteicams lietot 20 mm biezus dēlīšus, spundētus – sienā spundei jābūt dziļākai (līdz 10 mm), griestiem tas nav tik svarīgi. Tas tādēļ, ka pa sienām pirtī neizbēgami tek slapjums un, jo dziļāka spunde, jo mazāk briesmu draudēs pirts sienām mitrumam nokļūstot aiz dēlīšiem. Sienas vislabāk apšūt horizontālā virzienā, dēlīšus savienojot cieši kopā spundē. Zem dēlīšu apšuvuma ir jāierīko tvaika izolācija no alumīnija folijas. Ļoti rūpīgi ir jāveic tvaika izolācija sienu un griestu savienojumu vietās; griestu izolāciju liek 150-200 mm pāri sienu izolācijai. Starp tvaika izolāciju un pērtuves apšuvuma dēlīšiem jāatstāj gaisa slānis. Virs tvaika izolācijais jāveido laba siltumizolācija. Ja tiek izvēlēta akmens vate, tad griestos, kur ir vislielākie siltumzudumi, vajadzētu būt vismaz 300 mm, sienās 100 mm. Netaupiet uz siltumizolāciju. Attiecīgi materiālu secība: siena, siltumizolācija, tvaika izolācija, latas ar caurumiem (gaisa slānis), dēlīšu apšuvums.
Grīda
Grīda ir pati vēsākā vieta pirtī. Grīdu var ierīkot gan dēļu, gan no betona, bet koks no organiskiem izdalījumiem un pirtsslotu lapām kļūst slidens – tad labāk to veidot no betona ar siltumizolācijas slāni, tam ieteicams izmantot putoplasta plāksnes. Betona grīdas apšūšanai var izmantot keramikas vai akmens flīzes. Visērtākais un praktiskākais risinājums būtu veidot apsildāmu, neslīdošu flīžu grīdu. Apsildi nodrošina vai nu ar elektriskajiem sildelementiem vai šķidrumu caurulēm. Praksē ir redzēts risinājums ar mūra krāsnī iebūvētu “čūsku”, kas nodrošina krāsns kurināšanas laikā arī siltuma pievadi grīdām, izmantojot šķidrumu. Šādā risinājumā noteikti nedrīkst aizmirst par izplešanās trauku, jo šķidrums, uzsilstot un atdziestot, maina tilpumu. Silta grīda būs patīkama staigāšanai un pēc pirts veicinās pērtuves ātru izžūšanu, tādējādi paildzinot izbūves kalpošanas ilgumu.
Ja apsildāmo grīdu nav iespējams izbūvēt, vai pirts jau ir gatava un bez cauruļu vai sildelementu iestrādes pamatnē, tad uz grīdas liek no koka latām izgatavotu koka režģi. Pēc katras pirts lietošanas to tīra un žāvē, lai nepelētu, neiegūtu nepatīkamu smaku un kalpotu ilgi. To izmanto, kur vien iespējams, kur cilvēki uzturas basām kājām. Turklāt tos nepieciešams ne tikai pamatīgi nožāvēt, bet arī apstrādāt ar antiseptiķi. Nepieciešams izveidot atbilstoši izgatavotu un koptu režģi arī mazgāšanās telpā, kur tas novērš slīdēšanas rezultātā gūtas traumas, un, otrkārt, tas aizsargā no sēnīšu infekcijām.
Izgatavojot šo grīdas režģi, pirmkārt, ir jāpārliecinās, ka koksne ir augstas kvalitātes, un ka tā var izturēt arī brangāka cilvēka svaru. Tāpat ir nepieciešams zināt, vai režģis apstrādāts ar videi un cilvēka organismam īpaši draudzīgu antiseptiķi. Pēc tam rūpīgi izvērtē visu režģa konstrukciju. Atstarpes starp tā latām nedrīkst būt vairāk par trim centimetriem (ideālā variantā 2,5 cm). Arī attālums no grīdas pamatseguma līdzīgs, tas nepieciešams, lai kāja nevarētu paslīdēt zem režģa. Šķērsvirziena konstrukcijas latas jāstiprina pie pašas malas, lai uzkāpjot uz tās, režģis nepaceltos.
Betona grīdu veido ar kritumu uz ūdens notecēšanas vietu – kanalizācijas trapu. Lielākās pirtīs var izbūvēt vairākus trapus. Minimālais slīpums – 2%. Ir svarīgi to izdarīt precīzi, lai nekur neuzkrātos lieks ūdens. Noteces caurulei noteikti jāiztur augstas temperatūras, un tai jābūt aizsargātai pret koroziju.
Tieši nepietiekams grīdas slīpums ir visbiežāk piesauktā pirts būvniecībā pieļautā kļūda. Optimāls un funkcionējošs grīdas slīpums ir 2,5-4%.
Trapam ir jābūt vismaz 100mm diametrā. Ņemot vērā, ka mūsdienīgās pirts procedūrās tiek izmantoti dažādu sastāvu skrubji un pat smiltis, tad ir vērts padomāt par papildu trapu sistēmu, sietiņiem, kuru būtu ērti atvērt un iztīrīt, lai uz notekūdeņu cauruli aiziet tikai netīrais ūdens bez liekiem nosēdumiem, jo ilgermiņā tas var nosprostot kanalizācijas trubas. Eksperimentējot izdevās noskaidrot, ka pie 7% grīdas slīpuma pirtsslotu lapas sāk slīdēt līdz ar ūdeni. Tas ir praktiski domājot par lapu izskalošanu ar ūdens strūklu zem lāvām.
Pērtuvē zem grīdas seguma parasti liek hidroizolācijas kārtu, ar ko 150–200 mm augstumā nosedz arī sienu. Tiesa, šādu hidroizolācijas kārtu ierīko tad, ja veido siltinātu grīdu, starp divām betona vai cementa javas kārtām iestrādājot siltumizolācijas starpliku – cietās minerālvates plāksnes. Hidroizolāciju parasti neierīko, ja siltināšanai izmanto putupolistirolu vai tamlīdzīgus materiālus, kam pašiem jau piemīt hidroizolācijas īpašības. Betona grīda nedrīkst būt sasaistīta ar sienām, jo ēkas nevienmērīgas sēšanās gadījumā tas izraisīs plaisu rašanos. Starp grīdu un sienām ieteicams ievietot elastīgas starplikas, piemēram, cieto vai puscieto minerālvates plākšņu vai kokšķiedru plātņu atgriezumus vai citus līdzīgus materiālus.
Locītās, ieliekamo detaļu un materiālu pārklājuma vietās hidroizolācijas slāņus nepieciešams dublēt.
Svarīgs pirts hidroizolācijas elements ir šuvju apdare. Nepieciešams, lai šuves ir ūdensizturīgas. Hermetizētājiem šuvēs ir jābūt elastīgiem, lai tie neplaisātu.
Logs
Ir svarīgi, lai pirtī būtu svaigs gaiss. Ja ir iespēja, tad ir ieteicams izbūvēt vismaz nelielu pirts vēdlodziņu. Ja vieta, novietojums un uzbūve atļauj, tad droši var izbūvēt arī lielākus un vairākus logus gan veramus, gan neveramus. Praktizējoši pirtnieki kā ideālu pirts logu piemin 1000x1000mm vai lielāku logu. Taču tas lielā mērā ir gaumes jautājums, jo vēdināšanas funkciju labi pildīs arī 2 mazāki vēdlodziņi. Labā prakse pēc katra pēriena pērtuvi ātri izvēdināt, tādējādi izlaižot veco, smago pēcpēriena garu. Ar logu to ir ātrāk izdarīt, nekā virināt durvis un radīt caurvējus blakus telpās, īpaši, ja logi ir vairāki. Pērtuvē būs viegli elpot un katra pēršanās reize būs arvien patīkama. Logs ir arī gaismas avots, tāpēc, domājot par pirts novietojumu un loga novietojumu pērtuvē, var ņemt vērā vakara saules novietojumu un pārējo ainavu, ko būs iespēja vērot pa logu, baudot pirts procedūras.
Logiem no iekšpuses neizmanto metāla āķīšus vai citas metāla detaļas, jo jāatceras, ka šādas detaļas karstumā uzkarsīs. Tāpēc arī logu rokturi vēlams veidot no koka vai dekoratīvi to apdarināt. Vislabāk pirtī ir izmantot rūdīto, vismaz dubulto (vai vairāk kārtu) stiklu. Logs jebkurā gadījumā nebūs milzīgs, un tāpēc izvēlamies to iespējami kvalitatīvāku un neekonomējam uz to.
Ļoti skaists risinājums ir pirts logam no ārpuses uztaisīt koka slēģus. Tos var papildināt ar frēzētām Baltu spēka zīmēm.
Ūdens
Klasiskajā pēršanas procesā tiek izmantoti minimums divi spaiņi ar ūdeni – siltu un aukstu. Peramā kājgalī – ar karstu, galvgalī – ar aukstu ūdeni. Galva aukstumā, kājas siltumā – latviešu pirts likums. Taču mēdz būt pirtnieki un procedūras, kad ūdens tiek izmantots daudzu spaiņu apmērā, piemēram, skalojot klientu vai veicot masāžas procedūras ar ūdens strūklu. Tāpēc pašā pērtuvē iekšā būs ļoti noderīgs krāns gan ar aukstu, gan karstu ūdens padevi. Vislabāk, protams, izvēlēties jaucējkrānu, jo tas ļauj sagatavot nepieciešamās temperatūras ūdeni bez papildu jaukšanas un šķaidīšanas. Ļoti praktiska ir arī šļūtene ar dušas uzgali, lai pēc procedūrām būtu ērti noskalot lāvas un grīdu. Pirtniekam tā ir iespēja procedūras laikā dzesēties ar aukstu ūdeni.
Atsauces:
- Īpašs paldies pirtiņu saimniekiem un saimniecēm no Baložiem, Baldones, Bārbeles, Dobeles, Jelgavas, Mārupes, Salaspils un Vecumniekiem. Paldies, ka ielaidāt savās pirtīs un dalījāties pieredzē.
- Vilde-Batņa, A., Batņa J., (2014) Tauta, kas aicina pirtī Dievu.
- Amatnieks, H., Indriķis, Baškevics, A., Eniņa, V., Amatniece, V., Kalsnava, A., Priedīte, V., Batņa, J., Paeglītis, A., (2001) Mana pirtiņa grāmata veselīgam dzīvesveidam Rīga: Apgāds Mantojums.
- Zvirbule, E., Zvirbulis, M., (2020) Mana pirts grāmata; 30 padomi kā pareizi iet pirtī.
- http://igorsbalodis.blogspot.com/2014/10/pirts-ventilacija.html
- Baltrums, I., (2014) http://pirts-buve.mozello.lv/
- Burka, I. (2017) Pirts apdare pašu spēkiem Senču gudrības Praktiskais latvietis
speciālizdevums 2017 99. - Burka, I., (2018) Ierīkojam pirts krāsni Praktiskais latvietis Nr.36 (1130) 16-17.
- Edīte Siliņa ”Dižznotiņu” kūts pārbūve pirts vajadzībām, Bakalaura darbs, Rīga 2019